Tagad, kad par Kurzemes tūri izrunāts un izstāstīts ar video un foto, superīgāko premier ballīti un deju batliem, es brīvāk varu pieķerties savam tūres atskatam. Šajā rakstā izcelšu tikai savus highlights, padalīšos ar mazu video atskatu un saviem foto. Šī bija mana pieredze, kas mainīja kaut kādu manis pašas daļu un ietekmēja to kā skatos uz skeitbordu šodien.
Es ceru, ka šo rakstu izlasīs kaut viena meiča un tas iedvesmos uzdrīkstēties pārbaudīt pašai savas spējas, ticēt saviem spēkiem un saskatīt pozitīvo dzīvē ārpus komforta zonas.
9 am – tikšanās punkts – Lokal House pagalms. Par tikšanās laiku es uzzināju no Kaspara, kad IG runājām vai piedalīšos sacensībās Saldū, jo par cik neesmu FB, par mani mēdza piemirst informācijas nodošanas ziņā vai failu apmaiņā, par ko centos neapvainoties, kaut galvā kaut kādi domu piedāvājumi bija, ka varbūt man nepateica, kad un kur tiekamies, lai, it kā, netīšām aizmirstu par mani 😀, bet shut a fuck up galva: “Linda, ja gribi braukt tūrē, tad brauc!”
Jā, es ļoti gribēju, bet kā jau dažiem atzinos, ka divas dienas pirms tūres norāvu stresa caureju. Par ko stresot meičai, kurai ir iespēja doties Latvijas skeitbordistu tūrē? Nu par to, ka nemāku vēl kickflip, par to, ka iespējams, aizņemu vietu kādam, kas būtu sēdinājis dullākos trikus, ko LV skeitbords ir pieredzējis. Tāda nenosakāma vainas apziņa par vietas aizņemšanu, tomēr, es centos katrai savai šaubai par sevi piespēlēt vienu argumentu, kāpēc es iederos tūres sastāvā.
Pirmais spots bija te pat Ķemeros, Firča slavenais betona briesmonis, kuru es mēģināju skeitot, izlīmējos normāli, un padodoties uz savām skeitošanas spējām tajā brīdī, nolēmu pievērsties filmēšanai un fočēšanai. Filmēšana tajā brīdī varbūt likās pat lieka no manas puses – fisheye karalis Gaba hotspotā, longlense spiegs – Roba un dokumentālais novērotājs – Rudzītis. Tomēr, man izdevās notvert Rudika heelflip pāri gap uz filmiņas.
Brauciens busā līdzīgi kā skolas ekskursijā. Kāds kaut ko bazarē, kāds dauza viens otru, kāds novēro. Es šajā gadījumā novērotājos, jo vēl īsti nemācēju sevi atrast notiekošajā. Mani pamatīgi smīdināja, kāds Gaba izrādās bullijs un pusi ceļu līdz Dursupei dauzīja Rudiku, kur pirms session tie vēl kārtīgi pa zāli izvārtījās.
Dursupes spots bija kaut kāds elles handrail, ko mazākā daļa no tūres pacaniem mēģināja paņemt. Tāpēc arī es vienkārši piesēdu zālītē un vēroju notiekošo. Domāju, ka man nav jāstāsta par Arta cīņu ar to, vai to kā Maksims salauza pirkstu un to, ka vienīgais landotais triks bija no Bogustova 50\50, jo to visu jau redzējāt video vai lasījāt iepriekšējos rakstos, bet es varu pastāstīt, ka pie manis pienāca Paugurs un klusi teica: “Linda, tu taču vari nobraukt pa trepītēm, būs prikols!”. Tajā brīdī es sapratu, ka es varbūt pārāk iespringusi esmu uz to, ka nevaru paņemt to rail, bet es vēl joprojām varu piedurties savu spēju līmenī. Teicu Pauguram, lai brauc pa priekšu un es viņam sekošu. Lai vai cik debīls triks (tas pat nav triks) ir nobraukšana pa trepītēm, priekš manis tas bija pirmais solis, lai ienāktu tūrē kā daļa no sastāva. Priekš manis tas nobrauciens pa trepēm simbolizē manu saņemšanos kļūt par daļu no skeiteru grupas, kas ceļo pa Kurzemi, ka tie kungi ir mani tūres biedri un, ka Paugurs mani perfekti nolasīja, iedrošinot mani. Ar sasvīdušām delnām un stīvām kājām es pārkāpu savu nedrošību un dabūju savu pirmo klipu. Es smaidu atceroties, pat, to sūda trepju nobraucienu uzņēma ar ovācijām un es atceros, ka sāku atslābt un iejusties ar saviem funky rooky triciņiem.
Neesmu droša par notikumu hronoloģisko secību, bet jau nākamajā brīdī attopos skeitojot kaut kādu bruģa pumpu ar visiem kopā, Egons tik uzbļauj: “Davaiiiii!” un man tāds – fuck it, es varu te uztaisīt boneless 180. Nu, bija saspringums, jutu, ka nevaru īsti ķermeni kontrolēt, nevaru atvērties un tā arī es skeitoju, tā tas arī izskatījās pēc tam, redzot video, bet es skeitoju.
Pirmās dienas vakarā noskaidrojās, ka vienā busā ir brīva vieta, tas nozīmē, ka kāds vēl varētu pievienoties un man par lielu prieku, grupa izlēma, ka piedāvāsim Emīlijai, kura diemžēl nevarēja piedalīties skeitojot, Tallinā gūtās traumas dēļ, bet varētu pievienoties kā atbalstītāja šajās dienās. Savāksim Talsos.
Spots pie kura pavadījām gandrīz visu dienu Talsos nebija mans džems un šķiet, ka visa tā diena nebija mans džems. Kaut kādā bubū iekāpu un netiku ārā. Tagad atskatoties liekas mazliet komiski, pat neatceros par ko. Tur šķiet, pirmo reizi uzpeldēja jautājums grupai, vai ja daļa no grupas ir iekarsusi uz vienu konkrētu spotu un cita daļa vēlas darīt, ko citu, vai ir okey, ja sadalāmies? Subjektīvi uzskatu, ka sadalīšanās ir okey, ja katrā no grupām ir pa filmerim vai foto cilvēkam.
Mans bubulis turpinājās līdz pat Pāvilostai. Kāpēc es to stāstu? Jo tas ir par skeitošanu, jo es redzu kā visi apkārt atlaiž un jūtos iestrēgusi savā nepārliecībā par sevi. Pāvilostas bowl neatradu brīdi, kad iespraukties, jo man vajadzēja 5sek ilgāk, lai saņemtos tajā iedropot un es nevienam to nepateicu, ar kamoliņu kaklā aizgāju pie jūras ievilkt gaisu. Kad visi jau bija bowl pametuši, tad arī es aizgāju, izmetu kādu aplīti kopā ar desmitgadīgajiem. Tomēr, nepārprotiet, šis nav raksts par to kā es visu laiku gaužos, šis ir raksts par to kā es kāpju pāri sev, kā neskatoties uz iepriekš minēto, es aizeju uz street session ar pārējiem pēc tam vēl un sev par brīnumu nose slide uz Pāvilostas ledge upes krastā uztaisu. Session bija nice, ļoti pozitīvi viss beigās izvērtās un tur pat no vecā Pāvilostas jūras vilka ieguvām – “Opiņā!!!” Ko bļāvām visu nakti līdz rītausmai, pieskandinot Pāvilostu, ar Latvijas skeitbordistu kora balsīm.
Man bija agrāk jāceļas, lai tiktu uz Liepāju, kur kopīgi ar Wise Liepāja bijām izdomājuši uztaisīt meiteņu sabraukāšanos. Paldies Bogam un Sensejam, kas pēc nakts dziesminieku sesijas ar mani devās agrāk uz Liepāju. Tur mums bija sarunāts satikties arī ar Rūtu, kas ar vecāku attālinātu piedalīšanos, pievienojās tūrei uz pāris dienām. Pasākumā dalību ņēma tikai kādi pieci cilvēki, bet tas mums neliedza pašiem izkustēties un sākt rītu ar jauku sesiju Senseja vadībā. Paldies Wise-Liepāja par dāvanām, tumbu un atbalstu pasākuma tapšanā. Apbēra mūs ar Stinky Socks un es ieķēru jaunu dosku. Tagad dripping Stinky.
Drīz vien arī pievienojās pārējie un mēs devāmies skeitot uz Dzintaru. Tur gan kaut kā jūtami katrs filmeris filmēja kaut ko savu, pat nepamanīju, bet es jutu, ka šis ir brīdis, kad es gribu iefilmēt. Uz sadarbību iznāca Sensejs un Kamerrāvējs un iefilmēju katram pa line. Man pašai patīk kā Kamerrāvēja line izdevies nofilmēt.
Pēc tam session turpinoties pie Deli snack bankiem, ieķēru šo to labu filmējot un fotografējot. Sekoja viens session pēc otra, Artis, protams, izcēlās ar handrail cīņu vēlāk un kur Artis spridzina reilus, tur es trepes. Tuk tuk tuk tuk 😀 Es nezinu kādā veidā, bet pēkšņi es nonācu busā, kas negribēja vairs skeitot street, mēs, it kā, braucām pa pagalmiem meklēt pārējos, bet pārāk necenšoties, neveiksmīgi man un vēl tiem pāris, kas vēl gribēja kaut kādu skate action, mēs tā vietā braucām uz Karaostu skatīties jūru, bl*d.
Beigu galā jau visi atkal tiekamies mūsu nakšņošanas vietā – BB wakeparkā. Tūrē pievienojās vēl daži cilvēki no Rīgas. Esam tūrē jau trīs dienas dziļi un ar svaigu vēsmu pienesumu no Rīgas iegriezās tuss. Es daudz domāju vai rakstā pieminēšu to, jo tas nav mans pozitīvais highlight, bet tā ir daļa no manas tūres pieredzes un daļa no maniem highlights. Tusa detaļās neiegrimšu, bet vārds pa vārdam un pēkšņi Emīlijas sejā un uz drebēm izšļāca alu. Es stāvēju blakus, tas notika manā acu priekšā. Uz brīdi totāli apjuku. Es neminēšu, kurš tas bija, bet Emīlija pati esot vainīga, jo esot izteikusies, būtu labāk man to alu mutē iešļākuši vai ko tādu…. Jo pirms tam notika kaut kāda laistīšanās ar alu. Ok, pacana galvā error un visi vienlīdzīgi un pati teica, bet nopietni? Protams, ka viņš atvainojās un, protams, ka Emīlija teica: “viss safe”. Bet nē nav safe, lūdzu nevajag zaudēt cieņu pret apkārtējiem. Ir smalka robeža starp joku un pazemojumu un dažreiz tās var saplūst. Varbūt es prikolus nesaprotu, bet tīri sajūtu līmenī, man tas nelikās pareizi. Bet nu neies jau arī apvainoties uz visu atlikušo tūres laiku, jādzīvo uz priekšu un jāsadzīvo.
Nākamā dienā devāmies uz Saldu, kur notika sacensības, kuras translēja arī televīzijas tiešraidē. Es apsvēru piedalīties, bet pēc iepriekšējās dienas notikumiem, nebija pārāk liela iedvesma. Uz sacensību laiku mums atkal pievienojās Rūta. Es savā ziņā to izprovicēju, nosūtot linku uz sacensību reģistrāciju, bet man tieši tajā brīdī ir tā, ka negribas vispār piedalīties. Rūta jau bija piereģistrējusies, es vēl nē un man Rūta diez gan straight up saka: “Es nepiedalīšos, ja Tu nepiedalīsies”. Tas man iekickoja. Es vēlējos, lai Rūtai ir šī sacensību pieredze un vēlējos viņu tajā pavadīt, tomēr, pati galīgi nejutos formā. Šķiet, ka parkā abas nemaz neiekāpām. Aizgājām nostāk flat kaut ko paskeitot biki. Kad jau iesilu, sapratu, nu labi, fuck it, es piedalos. Jāļaujas procesam. Tā būs mūsu kopējā pieredze ar Rūtu, mēs abas, nepieredzējušas, sabijušās un vienīgās meičas. Tikai vienai 14 un otrai 32. Saņēmāmies, aizgājām atpakaļ uz parku. Sākās treniņbraucienu un drīz vien vajadzēja būt mūsu braucienam. Tieši pirms mūsu braucieniem sāka līt lietus, kas pāris reizes izjauca sacensību un tiešraides gaitu. Mēs jau bijām saņēmušās un jau uz rampas, bet norāvās viss un, smejot sapratām, ka šim stresiņam būs jēiet cauri vēlreiz. Kamēr lija, aizgājām uz humpīšiem. Ieķēru sev brūnu kombinezonu un sapratu, ka tas būs mans sacensību drips, vairs neņemot tik nopietni notiekošo.
Nobraucām sačus, protams, ka es uztaisīju savus boneless’us, nose stall uz ledge, fakie shuv it, manual. Nu visu, ko parasti es pagājušājā vasarā taisīju. Rūta centās taisīt savus flipus, bet stress ņēma virsroku, neko nenosēdināja, kas man pirmo un, droši vien, arī pēdējo reizi, ļāva vinnēt meiteņu grupas sacensībās, kurās piedalās Rūta. 🙂 Sacensību organizatori bija parūpējušies par superīgām balvām. Dabūju Breana Geering dēli, violetu un ar GLITERIEM gripu. Atkal, beigu galā good times un skaista pieredze, ko atcerēties, jo atkal pārkāpu pāri savam “nevaru, nemāku”.
Pēc sačiem vēl aizgājām uz pāris street spotiem. Kamēr Roba ar Gabu iestrēga pie hippy jump spota, es aizgāju tur pat blakus pafilmēt pārējos, jutu, ka tas ir mans brīdis atkal patrenēt roku filmēšanā. Kaut kas arī tīri labi izdevās. Reāli jutos kā darbā. Tajā spotā bija aizvējš un saule un non stop filming kaut kādas 40 min. Man brūnais kombinezons bija jau iesvīdis, bet mans gods un saviļņojums filmēt Latvijas skeitbordistu eliti 😀 Filmējot es jūtos kā zivs ūdenī. Tas ir fiziski radošs process un man ir azarts censties maksimāli labi nofilmēt. Es vēl mācos, bet katru reizi ir kādi uzlabojumi tajā kā filmēju un katru reizi, protams, arī jauni errori.
Var jau arī neko nedarīt, tad vieglāk nekļūdīties un neviens nenodirš. 😀
Dalība Latvijas skeitbordistu tūrē mani sagatavoja kaut kādā ziņā jaunam redzējumam par skeitbordu un par manu vietu tajā. Skeitbords ir ļoti personīga pieredze. Jocīgā kārtā tam ir liela saistība ar to, kas notiek manā prātā. Jo brīvāka es esmu no savām domām un aizspriedumiem, jo vieglāk man ir, justies brīvi skeitojot. Skeitošana kopā ar džekiem, man parādīja ielu skeitošanas radošumu, kas mani iedvesmoja pavisam savādāk paskatīties uz The Baltic Connection tūri ar Baltijas meičām, kas man bija tikai vēl priekšā un par kuru es pastāstīšu drīz.
Ja man jautā vai es brauktu vēlreiz Latvijas skeitbordistu tūrē – JĀ un vēlreiz JĀ! Es zinu, ka jutīšos drošāk, ka mazāk kautrēšos vai baidīšos, ka neesmu gana laba, es vienkārši darīšu to, kas man patīk – skeitošu, filmēšu citus, ietusēšu un priecāšos par Latviju un galīgi dullu kompāniju.
Pēdējais vakars visiem kopā bija maģisks, skaistā Kurzemes vecupes ielejā. Nesaule bija lieliski pastrādājis pie naktsmītnņu izvēles. Vasaras miglā ieskauti. Tie “pēdējie vakari” ir īpaši. Visi jau iejutušies un pielāgojušies viens pie otra, tver katru mirkli pirms piedzīvojums beigsies. Atceros kā ēdām, dzērām un tika teikti svētku tosti. Kāds gāja pirtī, kāds dejo vai dzied, kāds bļauj “Opiņāā!!” Mēs svinējām dzīvi, vasaru, un ja godīgi, viens otru un skeitbordu. Latvijas vasaras jaudīgas, jūlijs ir pats labākais mēnesis, kuru es jau norezervēju nākošai Rajon TV tūrei Zemgalē.
Es ļoti ceru, ka nākamjā tūrē brauks vēl meitenes skeiteres un aiznākamajā tūrē – tas būs sūds jautājums – jo, protams, ka brauks!
Viena atbilde “RAJONTV tūri apdzīvo meitenes!”